Apbedīšanas nozare Latvijā – gadu desmitiem nekontrolēts, ienesīgs un neētisks bizness

Latvijas Radio analītika

"Iet pār līķiem" – šo teicienu vārda tiešā nozīmē var attiecināt uz apbedīšanas nozari. It īpaši pēc tam, kad ar ilgāk nekā gadu veiktās tirgus uzraudzības secinājumiem klajā nāca Konkurences padome (KP).Sadarbībā ar patērētāju tiesību sargiem un Valsts ieņēmumu dienestu (VID) veiktā pētījumā atklāts, ka apbedīšanas nozare būtībā atrodas tā dēvētajā ēnu ekonomikā un tajā nav nekāda normatīvu regulējuma. Tāpēc apbedīšanas bizness attīstījies pašplūsmā ar kropļotu konkurenci, noslēpumainu cenu politiku un ētikas pārkāpumiem. Cietēji tā rezultātā ir ne tikai valsts budžets, bet galvenokārt tuvinieki, kam mirušais jāapbedī.

• Ēnu ekonomika apbedītāju gaumē
• Nozarē haoss - cieš patērētājs
• Tuvinieki neprotestē - ētika augstāka par naudu
• Prasa maksāt par pakalpojumu, ko nekad nav lūdzis
• Blakus slimnīcai un morgam... apbedīšanas firma
• Slimnīca un apbedītāji zem viena jumta? Likums to neaizliedz!
• Apbedītāji: Valsts iestādes no mums atgaiņājās kā no nelaiķiem
• Nākamā pašplūsmā atstātā nozare jau rindā - morgi

Ēnu ekonomika apbedītāju gaumē

Katru dienu Latvijā nomirst 78 cilvēki. Ik gadu tas nozīmē vairāk nekā 28 000 bēru, ko nu jau lielākoties organizē ne vairs paši aizgājēju tuvinieki, bet apbedīšanas firmas vai vienkārši personas, kas šajā nozarē atradušas peļņas iespējas. Garantēts bizness – tā varētu teikt par apbedīšanas nozari, jo uzņēmējiem nav īpaši jāpiepūlas, lai viņiem būtu darbs. Cita lieta, ka pie šī garantētā biznesa augļiem ar katru gadu grib tikt arvien vairāk uzņēmīgi noskaņotu cilvēku. Tāpēc, lai gan varbūt izklausīsies ciniski, tomēr cīņa par katru līķi, it sevišķi pilsētās, ir skarba. Tikai oficiālo apbedītāju vien ir vismaz trīs reižu vairāk nekā bērējamo.

"Pavisam ir 260 spēlētāju, kuri sniedz apbedīšanas pakalpojumus. 182 ir juridiskās personas, 78 ir saimnieciskās darbības veicēji, bet vēl 30 – individuālie komersanti," VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone sauc oficiālos skaitļus, kas raksturo apbedīšanas nozari.

Sausie cipari parāda, ka bēru rīkotāji gadā apgroza ap 6,5 miljoniem eiro, pusotru miljonu nodokļu veidā samaksājot valsts budžetā.

Nozares trūcīgie oficiālie un daudz lielākos apmēros tikai ēnu ekonomikā taustāmie skaitļi ir galvenais iemesls, kādēļ uz apbedīšanas nozari teju tiešā veidā var attiecināt teicienu "iet pār līķiem".

Nozarē haoss - cieš patērētājs

Lielākie cietēji gan ir tuvinieki, kam ar cieņu no aizgājēja jāatvadās un kas procesu uztic kādai no apbedīšanas firmām.

To vidū ir arī šāda pieredze. "Informācija ar sarakstu par to, kas bērēs būs nodrošināts, bez cenas minēšanas tika uzrakstīta ar roku uz piezīmju lapiņas. Bēru laikā izrādījās, ka nav paklāja, bet vēlāk pārliecinājos, ka paklājs lapiņā bija ierakstīts. Bija runa par kapa noklāšanu ar skujām, un par tām tika samaksāts, bet realitātē noformējuma nekāda nebija. Kaprači nemācēja aizrakt kapu, kā nākas. Kauns bija skatīties," tas ir viens no pusotra simta pieredzes stāstiem, ko Konkurences padomei aptaujas gaitā uzticējuši iedzīvotāji.

Ilgāk nekā gadu veicot apbedīšanas pakalpojumu tirgus uzraudzību, KP nonākusi pie secinājumiem, kas nav glaimojoši nedz šā tirgus dalībniekiem, nedz kopumā valstij, kas 25 gadu laikā nav darījusi neko nozares sakārtošanai.

"Nozare ir pilnīgi nesakārtota, un nozarē ir haoss," saka Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.

"Visinteresantākais ir tas, ka neviens pat īsti nesaprot no atbildīgajām institūcijām, kam būtu jāraugās, kas nozarē notiek un kā tā attīstās. Ne Veselības ministrija, ne slimnīcu pāraugošās iestādes tam nav pievērsušas uzmanību. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija to nav darījusi, raugoties no pašvaldību viedokļa. Mēs konstatējam, ka šajā nozarē cietēju ir ļoti daudz: iedzīvotāji, kam nākas izmantot apbedīšanas pakalpojumus savu tuvinieku sagatavošanai bērēm, cieš valsts, kam vajadzētu būt lielākiem ieņēmumiem, un valsts un pašvaldības nesaņem ienākumus no tā, ko sniedz slimnīcas izīrēšana vai krematorijas izīrēšana. Tur ir ļoti daudz aspektu. Bet, protams, pirmkārt, cieš patērētājs, un to mēs redzējām – bija pat trakāk, nekā mēs no sūdzībām bijām iepriekš lasījuši," teica Ābrama.

Piemēram, katrs ceturtais aptaujātais atzinis, ka, rīkojot bēres, nav sapratis, kādi pakalpojumi īsti iekļauti cenā un kā veidojas kopējā summa, kas jāmaksā firmai.

Tādu ainu atklāj vēl kāds pieredzes stāsts. "Apbedīšanas birojs piedāvāja to, kas īstenībā nav nepieciešams. Man bija situācija, ka nelaiķis jau bija savests kārtībā pirms krematorijas, tomēr apbedīšanas firma uzskatīja, ka ir jānodzen vēlreiz bārda, par ko tika pieprasīti 20 eiro. Kopā krematorijā tika samaksāti 566 eiro bez urnas un kaprača. Papildus samaksāju 63 eiro par glabāšanu un 10 eiro par kapraci. Vēl slimnīcas morgā bija jāmaksā 50 eiro par ģērbšanu un grimēšanu, bet 303 eiro par zārku un nogādāšanu uz krematoriju Rīgā."

Ir arī gadījumi, kad sākotnēji tuvinieki ar apbedīšanas firmu vienojas par vienu cenu, bet beigās izrādās, ka jāmaksā būtiski vairāk, jo sākotnēji noklusēts par pievienotās vērtības nodokli vai arī pakalpojumi pēkšņi izrādījušies dārgāki.

Tuvinieki neprotestē - ētika augstāka par naudu

Lielākā daļa bēru rīkotāju par tādām lietām izvēlas klusēt, jo pie mums tradīcijas, par sensitīvām dēvētās ētikas lietas un cilvēku stereotipi apbedīšanas jomā ir spēcīgāki par patērētāju prasībām. "Apbedīšana un cilvēka sagatavošana bērēm ir emocionāli ļoti smaga situācija. Tas ir laiks, kad cilvēks nedomā, cik tas maksā, un cilvēks pat uzskatīs, ka tas ir neētiski - prasīt, kāpēc tieši tik ir jāmaksā.

Savus tuviniekus aizvadot, šajā smagajā brīdī neiesim taču runāt par naudām un cenām! "Protams, ka daļa tirgus dalībnieku ar šo situāciju arī rēķinās, jo apzinās, ka visi klusēs un nerunās (..)," atzīst Ābrama.

Pa kādam pēc bērēm pie patērētāju tiesību sargiem ir vērsies, tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktore Baiba Vītoliņa atzīst, ka palīdzēt būtībā nav iespējams. "Lielākoties neko neesam varējuši palīdzēt, jo cilvēkam nav bijuši nekādi dokumenti. Līdz ar to varam palīdzēt ar padomu, bet ne faktiski," secina Vītoliņa.

Tipisks "čeks" vai "kvīts" apbedīšanas nozarē ir vienkārša piezīmju lapiņa, uz kuras ar roku sarakstīti firmas nolīgtie pakalpojumi, to cenas un gala summa. Piemēram, kaprači – 160 eiro, katafalks – 70, zārks – 130, krusts – 20, pārklājs – 20 eiro.

Par būtisku problēmu Vītoliņa sauc to, ka apbedīšanas birojos nav izlikti cenrāži. Turklāt to par problēmu neuzskata arī paši apbedītāji. "Trešā daļa atzīst, ka šo cenrādi nav redzējuši. (..) Apbedīšanas pakalpojumu sniedzējiem nekādas interneta mājaslapas nav, kur būtu cenas. Līdz ar to patērētājam nav iespējams izvērtēt esošo cenu līmeni un salīdzinot to ar citu. Tā no patērētāju aizsardzības viedokļa ir ļoti nopietna problēma," norādīja Vītoliņa.

Prasa maksāt par pakalpojumu, ko nekad nav lūdzis

Problēma vēl jo vairāk tā ir tādēļ, ka mirušā tuvinieki, uzzinājuši sēru vēsti, visbiežāk nevelta daudz laika apbedīšanas piedāvājumu izpētei. Izvēlas kāda ieteiktu, bet biežāk – tuvāko firmu. Kvalitāte paliek apbedītāju ziņā, novērojusi KP. "Notiek pakalpojuma uzspiešana – nav skaidra pakalpojuma kvalitāte un cena. Firmas līķus pārvadā, piemēram, maizes mašīnā. Tuvinieki nevar uzzināt, kur atrodas viņu aizgājējs pirms apbērēšanas (..)," uzskaita Ābrama, piebilstot, ka nauda tiek prasīta arī par miršanas apliecības izņemšanu, lai gan neviens to nav apbedīšanas uzņēmumam prasījis.

To apliecina kāda vīrieša pieredze. "Slimnīcā nomira mans tuvinieks. Divas dienas telefoniski mani terorizēja slimnīcas morga darbinieks, kuram pieder apbedīšanas firma "Kallava", kas izmitināta morga telpās. Es paskaidroju, ka man nav vajadzīga nekāda palīdzība un bēru jautājumu nokārtošu es pats.

Kad ierados slimnīcā, lai saņemtu "Medicīnisko apliecību par nāves cēloni", liels bija mans izbrīns, ka morga darbinieks man uz galda nolika priekšā miršanas apliecību un pieprasīja samaksāt 20 latus. Es nebiju ne pilnvarojis, ne uzticējis morga darbiniekam veikt šādas darbības. Es vēlējos saņemt tikai apliecību par nāves cēloni, kuru tā arī neiedeva!

Kad devos uz Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru (VSAA) saņemt apbedīšanas pabalstu, man pateica, ka pabalstu saņems firmas "Kallava" īpašnieks. Praktiski man tika nozagti 360 latu tuvinieka apbedīšanai. Es vēlējos, lai cita apbedīšanas firma veic visas darbības sakarā ar tuvinieka apbedīšanu, tai skaitā saģērbšanu, mazgāšanu, skūšanu un iezārkošanu. Ciniski un nekaunīgi es tiku apkrāpts!"

Cits pieredzes stāsts atklāj apzinātu apbedīšanas firmas zagšanu. Proti, par VSAA pabalstu, ko saņēma apbedīšanas firma. "Uzņēmums neatklāja, kāds ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras pārskaitītais apbedīšanas pabalsts. Pēc tam, kad teicu, ka man ir tiesības iepazīties ar lēmumu un ka zvanīšu pati aģentūrai, tajā pašā dienā no apbedīšanas biroja atzvanīja. Pateica summu, kas bija lielāka, nekā sākotnēji izpaustā, un birojs vēlāk man atmaksāja starpību, kuru bija paturējuši – aptuveni 100 eiro. Līdz ar to sanāktu, ka es šo summu par pakalpojumu pārmaksāju, jo bēru rēķinā parādījās mazāka pabalsta summa. Būtu nepieciešams šo jautājumu sakārtot, tuvinieks nemaz nezina apbedīšanas pabalsta apmēru un tam nav iespējas to apstrīdēt."

Blakus slimnīcai un morgam... apbedīšanas firma

Šie piemēri nav tikai rūgta pieredze, kas gūta kādos tā sauktajos kaktu kantoros. Tās ir oficiālas apbedīšanas firmas, no kurām daļa turklāt ērti gadiem iekārtojušās gan lielajās, gan mazās reģionu slimnīcās.

No 37 uzrunātajām slimnīcām 14 Konkurences padomei atzinušās, ka tajās turpat pie morga ir arī apbedīšanas firma. Vairumā gadījumu ārstniecības iestādes nav rīkojušas atklātas telpu izsoles, tādējādi nesaņemot labāko nomas maksas piedāvājumu. Turklāt apbedītājus iesaka slimnīcas personāls, kam būtu jāārstē, nevis ar darbu jāapgādā bēru rīkotāji. "Tas, ka slimnīca ir teikusi – "Ejiet uz to apbedīšanas firmu netālu no morga!" – un tad kāds sanitārs mēģinājis nobīdīt [mirušā tuvinieku] uz kādu citu apbedīšanas firmu…

Es pieļauju, ka daudzi apbedīšanas uzņēmumi, mēģinot meklēt jaunus klientus, cenšas nodibināt šīs draudzīgās attiecības ar slimnīcām, ģimenes ārstiem… Stradiņa slimnīcā pat Kardioloģijas nodaļa sūdzējās, ka ir neētiski uzspiests šis apbedīšanas firmas pakalpojums. Tam nebija pievērsta nekāda uzmanība," atminas Ābrama.

Stradiņa slimnīcas pārstāve Lāsma Sīle tādu gadījumu neatceras. Tāpat nezina, vai pašu morga sanitāri vienlaikus piestrādājuši apbedīšanas firmā, strādājot par sava veida aģentiem. Neko neētisku faktā, ka slimnīcā ir arī apbedītāji, Stradiņi nesaskata (Foto: Slimnīcas plāns/ Edgars Kupčs, Latvijas Radio).

Tomēr KP veiktās uzraudzības laikā lēmuši no apbedītāja atvadīties. Oficiālais iemesls – telpas vajadzēja pašiem. "Slimnīcas pamatfunkcijas ir ārstniecība, aprūpe, neatliekamā palīdzība – esot lielai vajadzībai pēc telpām, šis telpu nomas līgums netika pagarināts. Primāras ir slimnīcas vajadzības," skaidro Sīle.

KP vadītāja Ābrama uzskata, ka korupcijas apkarotājiem būtu jāpievērš uzmanība slimnīcu ciešajai sadarbībai ar apbedītājiem. "Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ziņā ir dažādi neētiskie maksājumi (..) Vairākās slimnīcās sanitāri bija it kā darbinieki, it kā īpašnieki – tāda īpatnēja sasaiste. Slimnīcas, morga sanitārs ir arī apbedīšanas firmas darbinieks," neizpratnē ir Ābrama.

Slimnīca un apbedītāji zem viena jumta? Likums to neaizliedz!

Tieši tāda situācija ir lielākajā Latvijas ārstniecības iestādē - Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā jeb "Gaiļezerā", kur arī lielākais morgs valstī ar 70 vietām. Kādu morga sanitāri vispirms var sastapt slimnīcas Patoloģijas centrā, bet pēc brīža tajā pašā morga ēkā viņa jau gatava izrādīt piedāvājumu kā apbedīšanas firmas "Riets" pārstāve. "(..) Pārklājs, čības (..)," viņa uzskaita piedāvājumu, smejoties sakot, ka nav jāuztraucas par konkurenci.

Gaiļezera slimnīcas morga sētas pusē mirušos atved un aizved tiešām ik pēc mirkļa. Taču ne visām apbedīšanas firmām dotas ekskluzīvas iespējas turpat, slimnīcā, izvietot savas filiāles un sniegt pakalpojumus ārstniecības iestādē mirušo tuviniekiem.

Firma "Atvadas", strādājot "Gaiļezerā", tiek gan pie slimnīcā mirušajiem, gan tiem, kas atvesti uz tajā pašā ēkā izvietoto Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centru. "Zārciņi, pārklājiņi, transports, krustiņi – viss, kas ir nepieciešams apbedīšanai," uzskaita uzņēmuma pārstāve. "Viss, kas mums nāk garām (..)," viņa piebilst, gan sakot, ka darba nav daudz – mēnesī ap 50 cilvēkiem. "Tas jau nav daudz. Nu, labi, varbūt 60," saka darbiniece.

Gaiļezera slimnīcas vadības pozīcija ir līdzīga "Stradiņos" novērotajai – ja valsts ar likumu nav aizliegusi, ārstniecības iestāde ar apbedīšanu var iet roku rokā. Tā uzskata arī "Gaiļezera" Patoloģijas centra direktors Andris Šmits. "Mūsu patoloģijas centrs ir atvērts jebkurai firmai. Nav runa par privilēģijām vai vēl kaut ko.

Ja uzskata, ja kāda firma īrē telpas morgam [un tas ir slikti], tad ir jāizdod kāds normatīvais akts, kas aizliedz slimnīcām to darīt un viss," saka Šmits. "Nav tā, ka kāds viņu [mirušo] glabā kādā šķūnī, pagrabā vai uz balkona," viņš piebilst.

Tādējādi noprotams, ka pašas slimnīcas šajā jomā mainīt neko negrib.

Apbedītāji: Valsts iestādes no mums atgaiņājās kā no nelaiķiem

Taču uz pamatīgām pārmaiņām cer pati nozare, ko pašlaik neregulē nekādi normatīvi. Pašplūsmā tai darboties līdz šim ļāvis arī Valsts ieņēmumu dienests, jo statistika rāda, ka apbedīšanas jomā vidējā oficiālā alga ir tikai 321 eiro pirms nodokļu nomaksas, kamēr valstī tā ir 765 eiro. Kaprača darba stundas likme ir 2 eiro un 88 centi, bet viņa firmas valdes loceklis stundā oficiāli saņem par deviņiem centiem mazāk.

Pētersone rēķina, ka ēnas zonā strādā vismaz puse no apbedīšanas nozares. "Izsakoties ļoti vulgāri – paskatoties, cik cilvēki ir miruši un parēķinot ar tiem 400 eiro, ko viņi uzrādījuši kā vidējās izmaksas, tad aptuveni puse," lēš VID vadītāja.

Pati nozare gan teic, ka apbedīšanas izmaksas vidēji ir vismaz 700 eiro, tādēļ beznodokļu zonā varētu atrasties vēl lielāka daļa. Tā kā šīs un citas lietas tieši ietekmē konkurenci, nozares nevalstiskais sektors jau pirms laba laika vērsies valsts institūcijās, aicinot izveidot kādu regulējumu.

Latvijas Apbedītāju asociācija pat savulaik izstrādājusi likumprojektu, taču tas palicis atvilktnēs, saka asociācijas vadītājs Edmunds Štreihfelds.

"(..) Jūtama bija tāda nostāja [no valsts iestādēm] – labāk tālāk no tiem nelaiķiem!" atminas Štreihfelds.

Tam, ka pašdarbība jāsāk regulēt, piekrīt arī Eiropas Apbedītāju asociācijas pārstāvis Edgars Timpa. "Necaurspīdīgums. Nav skaidrs, kā tas pakalpojums būtu jāsniedz, ņemot vērā noteiktus standartus un minimumus. (..) Kā katrs šo pakalpojumu saprot, tā viņš to arī sniedz," atzīst Timpa.

Ar Eiropas Apbedītāju asociācijas vadītāju Timpu saruna notiek apbedīšanas firmā "Paradisus", kas atrodas Jēkabpils ielā Rīgā, blakus Ivana kapiem. Šis apbedīšanas birojs savā ziņā ilustrē arī nozari kopumā. Jauna ēka ar atvadu zāli, tikpat jaunas automašīnas sētā, to vidū mikroautobuss kā moderns katafalks.

Nākamā pašplūsmā atstātā nozare jau rindā - morgi

"Lursoft" dati gan rāda, ka "Paradisus" gada apgrozījums nesasniedz 190 000 eiro, bet peļņa ir teju 22 000 eiro. Publiski pieejamā informācija liecina, ka gan asociācijas pārstāvis Timpa, gan "Paradisus" īpašnieks Sergejs Pizāns nesmādē arī attiecības ar politiķiem. Dāsni ziedots "Saskaņai" un Saeimā netikušajai partijai "Vienoti Latvijai".

Draudzība gan vismaz oficiāli daudz nav devusi – Iepirkumu uzraudzības biroja dati vien liecina, ka "Paradisus" regulāri tiek pie vardarbīgā nāvē mirušo ķermeņu pārvadāšanas līgumiem Valsts policijā.

Firmas īpašnieks Sergejs Pizāns gatavs izrādīt biroja saimniecisko pusi, lepojoties ar valstī vienīgo privātmorgu, kurā mirušos pienācīgos apstākļos ne tikai sapoš, bet arī nosaka nāves iemeslu.

Morgu pakalpojumi ir vēl viena nesakārtota apbedīšanas nozares niša, saka Timpa.

"Tāpēc mēs arī strādājam ar Veselības ministriju, lai ieviestu nosacījumus, ka tiem, kas piedāvā morga pakalpojumus, ir jāatbilst jēdzienam "morgs". Nav pieļaujama situācija, ka valstī kāds var iedomāties, ka var piedāvāt morga pakalpojumus garāžā, bēniņos vai pagrabā," kritisks ir Timpa.

Tāpēc Ābrama teic, ka kopā ar Patērētāju tiesību aizsardzības centru un Valsts ieņēmumu dienestu rosinās vairākas nozaru ministrijas veidot darba grupu, lai taptu normatīvo aktu bāze.

Bet jau tagad KP izpētīto nosūtījusi Valsts kontrolei un citām uzraugošajām iestādēm, slimnīcas mudinājusi pirmkārt pārskatīt, vai apbedīšanai ir vieta ārstniecības iestādē, savukārt pie reizes arī slimnīcu personālam skaidrot ētiskos aspektus, ka piestrādāt apbedīšanas firmā gluži labi nav.