Džoanna O'Riordana: Nav nozīmes taviem trūkumiem, bet tam, ko vari izdarīt

Rīta intervija

“Tetra-amelia” – tā sauc ļoti retu ģenētisku sindromu, kura skartie cilvēki piedzimst bez rokām un bez kājām. Pasaulē pašlaik dzīvo tikai septiņi šādi cilvēki, un viņu dzīvesstāsti nereti liek apklust apbrīnā par neiespējamo, kas tomēr izrādās iespējams. Šonedēļ Rīgā viesojās vienas no šādiem cilvēkiem - 20 gadus vecā Džoanna O’Riordana. Arī Latvijas Radio korespondentei Mārai Rozenbergai bija iespēja tikties ar Džoannu un ļauties aizraujošai sarunai par sportu, kriminoloģiju un cilvēktiesībām.

Džoanna nāk no piecu bērnu ģimenes, par kuru saka – tā allaž bijusi viņas lielākais atbalsts un virzītājspēks. Par spīti ierobežotajām kustībām, Džoana spēj patstāvīgi pārvietoties, izcili pārvalda jaunākās tehnoloģijas, studē augstskolā un ceļo pa dažādām pasaules valstīm, iedvesmojot cilvēkus ar savu dzīvesstāstu.

''Es esmu liela pļāpa,'' sarunas sākumā smejoties atzīst Džoanna. Viņa tajā vaino kādu slavenu akmeni dzimtajā Korkas reģionā. Leģenda vēsta: ja to noskūpsta, tad kļūst ļoti runīgs. Un tā mūsu tikšanos jau ievada smiekli, kas pavadīs arī visu turpmāko sarunu. Tiekamies kādā vasaras terasē Vecrīgā. Džoanna piebrauc pie galda savā elektriskajā ratiņkrēslā, ko vada ar plecu un nelielo kreisās rokas daļu.

„Re, te ir tāda kursorsvira jeb „džoistiks”, ar ko šo krēslu var vadīt. Un te – kaut kas līdzīgs spēļu konsolei ar podziņām skaņas signālam, gaismām un tā tālāk. Tas ir gandrīz kā mašīna,” smejas Džoanna.

„Jā, un šis ir mans „aifons”. Tas pat nav speciāli pielāgots, tas ir tāds pats kā visiem. Es visu darbinu ar kreiso roku, zodu, degunu un lūpām.”

Māra Rozenberga: Kas Jūs mudina ceļot un tikties ar cilvēkiem dažādās valstīs? Visi droši vien grib dzirdēt vienu un to pašu…

Džoanna O’Riordana: Jā, jā, (smejas), cik reižu tad var stāstīt savu dzīvesstāstu! Joks, protams. Man ļoti patīk ceļot, iepazīt jaunas kultūras un cilvēkus. Tā ir īsta dāvana, ka varu to darīt! Daudzi mēdz žēloties par savu darbu, bet es varu sēdēt te, piesaulītē, runāties ar jums, un tas ir mans darbs! Un man tas tā patīk!

Padomju Savienības gados tas bija tāds kā nerakstīts likums, ka invalīdiem jāsēž mājās un nevajag traucēt citus ar savu klātbūtni. Tādēļ cilvēki ar invaliditāti reti bija redzami uz ielas, un tikai tagad tas pamazām mainās. Kā Jūs šeit jūtaties? Vai izjūtat citādu attieksmi nekā Īrijā?

Es mazliet zinu Latvijas vēsturi un saprotu, no kurienes tas viss nāk. Bet cilvēki pret mani šeit ir bijuši ļoti draudzīgi. Protams, ka es jūtu arī izbrīnītus skatienus. Bet es to pilnīgi saprotu – ja es būtu viņu vietā un redzētu, ka pa ielu brauc pretī kāds bez rokām un kājām, es arī skatītos! Bet kopumā cilvēki izturas ļoti jauki. Tā ir, ka uz ielas neredz daudz cilvēku ar invaliditāti, un ir sanācis, ka viesmīlis nezina, kā izturēties, kad pasūtu dzērienu… Bet, ja neesi drošs, kā rīkoties, vajag tikai pajautāt!

Latvija tagad ir neatkarīga valsts un var rakstīt pati savu vēsturi, un es ļoti ceru, ka cilvēkiem ar invaliditāti arī tajā visā būs kāda teikšana.

Ko Jūs sakāt cilvēkiem, kuri nezina, kā izturēties, Jūs pirmoreiz ieraugot – kušina bērnus, novērš acis?

Man liekas, ja cilvēki ir samulsuši vai nesaprot, ko redz, var taču vienkārši pajautāt. Es esmu atvērts cilvēks, labprāt pastāstīšu! Cilvēki ar invaliditāti taču arī ir cilvēki. Ja tu nezini, kā nolikt dzērienu un vai vajag palīdzēt ar karoti, vienkārši paprasi. Neviens jau nav muļķis!

Cilvēks izskatās muļķīgāk, ja neveikli minstinās un it kā cenšas būt pieklājīgs, lai gan patiesībā ir tieši otrādi. Vienkārši pajautā, vai vajag palīdzēt, un cilvēks tev pateiks! Jo parasti viņam ir tikpat neērti prasīt palīdzību kā tev – to piedāvāt.

Bērnus noteikti nevajag kušināt un mēģināt kaut ko slēpt! Viņi taču vienkārši ir ziņkārīgi un neko sliktu nedomā. Man pašai ir māsasbērni, un es esmu pārliecināta – ja viņi redzētu kādu citu ratiņkrēslā, viņi tāpat skatītos un jautātu, lai gan es sēžu turpat blakus. Pati atceros, ka sešu vai septiņu gadu vecumā darīju līdzīgi. Sakiet bērniem, ka cilvēki ir dažādi un tur nav nekā slikta. Bērni jau ir visatvērtākie no visiem. Viņi pat neredz tos trūkumus, viņi tikai grib zināt. Kad es gāju skolā, bērni vienmēr priecājās mani redzēt, jo viņiem patika skatīties, kā es rakstu, kā lietoju telefonu un tamlīdzīgi, un mēģināt to atdarināt. Bija ļoti jautri! Lai gan tas mēdza radīt lielu nekārtību… (smejas)

Jums ir brīnišķīgs stāsts par savu ģimeni, kas ir darījusi visu iedomājamo un neiedomājamo, lai palīdzētu jums tik daudz sasniegt. Savā TEDx lekcijā Jūs stāstījāt, ka ģimene iemācījusi Jums nekad nepadoties, bet mēģināt atkal un atkal. Kā Jūs tiekat pāri tai sajūtai, ka gribas mest plinti krūmos un padoties, kolīdz kaut kas nesanāk?

Es vienkārši pēc dabas esmu ļoti pozitīvi noskaņots cilvēks. Es arī sliktajā vienmēr atradīšu labo. Bet es zinu, ka ne visi ir tādi, kā es. Tāpēc es vienmēr cenšos atgādināt – ir miljoniem iemeslu, lai būtu nelaimīgs. Bet noteikti ir arī tikpat daudz iemeslu, lai būtu laimīgs, tikai tas jāpamana. Katru dienu mēģini piefiksēt kaut vai trīs labas lietas, lai kas tās būtu – saule, puķes, šī intervija – un esi pateicīgs. Novērtē, ka tu vari dzīvot tādu dzīvi, kādas daudziem nav. Pieņem situāciju, kāda tā ir – vai tā būtu invaliditāte, problēmas ar lieko svaru vai kas cits – un ej uz priekšu. Jo dzīve iet uz priekšu tāpat, lai kā tu pret to attiektos.

Protams, ir reizes, kad man gribas padoties. Bet, ja tā padomā, daudz labu lietu pasaulē ir noticis tikai tāpēc, ka cilvēki nav padevušies. Daudzi domā, ka nevar neko ietekmēt. Bet man liekas – pat ja tu izdari kaut pavisam nelielu labu darbu, tas izraisa sniega bumbas efektu.

Jums savulaik izdevās panākt, ka Īrijas politiķi atsakās no plāniem samazināt invaliditātes pabalstus. Kā Jūs to izdarījāt?

Es uzrakstīju atklātu vēstuli vietējam laikrakstam, un tā kļuva par pirmās lappuses ziņu. Vēstulē es aicināju padomāt, kā šis pabalsta samazinājums ietekmēs ne jau tikai mani, bet ikvienu cilvēku līdzīgā situācijā. Politiķiem pirms jebkura lēmuma pieņemšanas vajadzētu padomāt, kā tas ietekmēs cilvēkus, bet viņi bieži par to aizmirst. Attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti, man liekas, palīdzētu kaut vai tas, ja politiķi vienu dienu pamēģinātu pārvietoties ratiņkrēslā. Tas patiešām atver acis. Zinu, ka virkne slavenību Īrijā, arī ASV un citur tā ir darījušas, lai pievērstu uzmanību cilvēkiem ar invaliditāti.

Man šķiet, ka daudziem nebūtu drosmes to mēģināt. Jo ir bailes par to, ko nāksies uzzināt.

Jā, jo ir daudz neglītu patiesību, par kurām mums negribas domāt. Nezinu, kā ir šeit, Latvijā, bet pie mums, Īrijā, saistībā ar cilvēkiem ar invaliditāti ir daudz stāstu, par kuriem neviens nezina. Un viņiem ir jādod iespēja tos izstāstīt! Tāpēc ir vajadzīgi cilvēki, kas iestājas par šīm tiesībām. Es zinu – pat ja šodien varēšu palīdzēt tikai vienam cilvēkam, arī tas būs daudz. Un man liekas, ka tā jūtas arī daudzi citi. Tāpēc kopā var panākt daudz pārmaiņu. Vismaz Īrijā, kur vairums cilvēku pārāk neieredz politiķus, šāda mana vēstule avīzē lika daudziem nostāties manā pusē un izraisīja pamatīgu lavīnu.

Vai Jūs nemēdzat nogurt no tā, ka cilvēki saka – Jūs esat tik iedvesmojoša! – bet tāpat turpina čīkstēt par savām problēmām?

Jā, tā ir ļoti tipiska īru attieksme! Daudzi nāk man klāt un saka, ka esmu apbrīnojama un iedvesmoju viņus kļūt labākiem, bet pēc brīža dzirdu viņus atkal par kaut ko sūkstāmies. Tas ir mazliet kaitinoši, bet domāju, ka

galu galā varbūt tomēr ir arī tādi cilvēki, kuriem mans stāsts palīdz kaut ko mainīt uz labu.

Vai pareizi saprotu, ka Jūs pašlaik studējat kriminoloģiju? Vai varat pastāstīt ko vairāk?

Jā, mēs pētām noziedznieku psiholoģiju un sabiedrības ietekmi uz viņu domāšanu un rīcību. Mēs cenšamies saprast, vai varēja kaut ko darīt citādāk, lai šis cilvēks nenokļūtu uz noziedzības ceļa? Jā, mani ļoti interesē šī kriminālās pasaules puse, jo cilvēki bieži vien nesaprot iemeslus, kāpēc cilvēki pastrādā noziegumus. Nākotnē es gribētu būt kriminālreportiere vai sporta žurnāliste. Mani interesē neizstāstītie stāsti. Katram stāstam ir trīs puses – manējā, tavējā un patiesība. Un gadās, ka patiesība kaut kur pa vidu pazūd.

Un sports?

Jā, es dievinu sportu! Ja būtu atbraukusi šeit novembrī, es noteikti aizietu uz kādu hokeja spēli! Tā kā būs jābrauc šurp vēlreiz (smejas). Sportā ir tāds spēks!

Iedomājieties stadionu ar 80 tūkstošiem cilvēku, kurus vieno kopīga kaislība pret spēli, kur daži vīri sper pa bumbu. Tas ir tik forši! Futbols ir mans mīļākais sporta veids. Sports man ļauj satikt jaunus cilvēkus, tikt galā ar dusmām, ja tādas ir. Lai gan saprotu, ka pati nevaru iespert pa bumbu, ir tik daudz citu veidu, kā es varu piedalīties.

Vai ir kāds sporta veids, ar ko Jūs pati nodarbojaties?

Es protu peldēt! Neesmu olimpiete, bet jā, es peldu. Šodien jau ir daudz paralimpisko sporta veidu. Piemēram, ir tāda spēle, līdzīga kērlingam, tikai ar bumbu un ne uz ledus.

Kādi vēl ir Jūsu hobiji?

Protams, tehnoloģijas ir liela manas dzīves daļa. Esmu konsultējusi „Microsoft”, „Apple”, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūtu par tehnoloģijām cilvēkiem ar invaliditāti. Viņi jau nerada produktu tikai vienai noteiktai cilvēku grupai, bet ļoti plašam cilvēku lokam, un priecājos, ka varu palīdzēt viņiem to paturēt prātā.

Tehnoloģijas ir lieliska lieta, kas spēj vienot cilvēkus. Ja godīgi, es nezinu, cik tālu es dzīvē būtu tikusi bez tehnoloģijām. Tas ir brīnišķīgs veids, kā sevi izpaust.

Vai pasaulē vēl ir jebkas tāds, ko kāds žurnālists Jums nebūtu pajautājis, bet par ko Jums patīk runāt?

Man liekas, Jūs esat pirmā, kas man jautā par hobijiem un tādām lietām. Īrijā mani pazīst tikai saistībā ar vienu lietu – cīņu par cilvēktiesībām – un tas ir viss. Bet es stundām varētu runāt, piemēram, par sportu! Iedomājieties, kāds sporta žurnālists Īrijā nolēma noskaidrot, vai man patīk sports, un mums sanāca četras stundas gara intervija! Tā bija viena no garākajām intervijām manā mūžā… Un viņam bija tikpat interesanti kā man. Tas vispār ir interesanti, ko no cilvēka var dabūt ārā, ja viņam jautā par to, kas viņam interesē.

Es mierīgi varu iedomāties Jūs kā sporta komentētāju!

Jā, es runāju ātri un bez apstājas! Šis vēl ir lēni… Mājās es runāju vēl desmitreiz ātrāk. (Smejas)

Kas būtu tas pats galvenais, ko Jums gribētos, lai cilvēki patur prātā pēc tikšanās ar Jums?

Laikam tas, ka pozitīva attieksme ļauj pārvarēt jebkādus šķēršļus. Lai kādi būtu tavi trūkumi, nozīme ir tam, ko tu vari izdarīt. Tās ir divas manas galvenās atziņas dzīvē.