Intervija ar Lietuvas ārlietu ministru: Mūsu mazo valstu loma ir izrādīt solidaritāti, kādu esam saņēmuši

Rīta intervija

Radikālie risinājumi un Eiropas Savienības (ES) sadalīšana vecajās un jaunajās dalībvalstīs nepalīdz tikt galā ar problēmām nedz imigrācijas, nedz citās jomās, intervijā Latvijas Radio uzsver Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkēvičs. Eiropas Komisijas (EK) piedāvātajā bēgļu pārvietošanas plānā mūsu dienvidu kaimiņvalsts ir apņēmusies uzņemt nedaudz vairāk par 1000 cilvēkiem. Tomēr Lietuva līdzīgi citām valstīm iebilst pret obligātām kvotām.

Latvijas Radio: Iekšlietu ministri pirmdien, 14.septembrī, diezgan ilgi apsprieda bēgļu pārvietošanas mehānismu, ko ir piedāvājusi Eiropas Komisija. Skaidra lēmuma par 120 000 cilvēku pārvietošanu pēc šīs tikšanās nav. Kā jūs vērtējat pirmdienas sanāksmes iznākumu?

Lins Linkēvičs: Gan pagātnē, gan arī turpmāk Eiropai ir bijis un būs daudz izaicinājumu. Bet mums ir jāspēj rast kopējus risinājumus. Šis nav piemērotākais laiks, lai mēģinātu novelt vainu vienam uz otru. Tas noteikti ir izaicinājums. Daži apgalvo, ka tas ir lielākais izaicinājums Eiropas Savienības vēsturē. Tādēļ tā uz to būtu arī jāskatās. Jā, Lietuvai un Latvijai šī problēma ir diezgan sveša, jo mēs ikdienā neredzam daudz bēgļu. Bet mums būtu jāsaprot, ka mūsu sabiedrotajiem tas ir liels izaicinājums, kas rada pamatīgu spriedzi. Man ir žēl, ka mēs neesam spējuši vienoties pat par minimālo risinājumu. Es saprotu, ka uz galda ir vairāki priekšlikumi un par dažiem no tiem mums vēl ir pamatīgi jādiskutē, jo tur ir daudz neskaidru jautājumu. Starp tādiem, piemēram, ir pastāvīgais pārvietošanas mehānisms.

Bet, ja mēs runājam par citiem priekšlikumiem, ko Eiropas Komisijas priekšsēdētājs ir piedāvājis savas runas laikā, tad tie ir visnotaļ konstruktīvi. Te es domāju gan integrētu robežkontroli, gan bēgļu uzņemšanas centrus, kas šobrīd nav pārāk efektīvi, gan citus risinājumus, kas skar problēmu cēloņus. Bet mums ir jābūt reālistiskiem un jātiek galā jau šodien vispirms ar 40 000 un tad vēl ar 120 000 bēgļu. Tāpat būtu jāatdala ekonomiskie migranti no cilvēkiem, kuri glābjas no kara šausmām. Ir jāizrāda ne tikai līdzcietība, bet arī jārīkojas kā civilizētai sabiedrībai pienāktos.

Tādēļ mums būtu jārīkojas gan ar sirdi, piedāvājot palīdzību un patvērumu, gan arī ar prātu, kas pašreiz vēl nenotiek, jo mēs nespējam kontrolēt šo situāciju.

Un mūsu mazo valstu loma ir izrādīt tādu pašu solidaritāti, kādu esam saņēmuši no mūsu sabiedrotajiem gan militārajā jomā, gan tad, kad saskārāmies ar ekonomiskajām grūtībām. Tieši tādēļ mēs esam oficiāli paziņojuši, ka mūs apmierina priekšsēdētāja Junkera priekšlikums.

Lietuvā mēs esam gatavi brīvprātīgi (to es gribētu uzsvērt) uzņemt 1105 bēgļus.

Paskaidrojiet, lūdzu, kādēļ jūs vēlaties uzņemt tieši nedaudz vairāk kā 1000 cilvēku.

Jā, 1105 ir precīzs skaitlis. Tas ir aprēķināts, balstoties uz zināmiem loģiskiem kritērijiem, no kuriem svarīgākiem ir iekšzemes kopprodukta lielums un valsts iedzīvotāju skaits. Pastāv arī citi kritēriji, bet šie ir svarīgākie. Mēs uzskatām, ka tas ir godīgs aprēķins un mums tas būtu jāuzņem nopietni. Tas viss, ko es te varu pateikt.

Baltijas valstīs tagad ir diezgan daudz diskusiju par bēgļiem. Arī igauņi atzīst, ka mēs nezinām, kā risināt šādas problēmas, jo neesam ar tām iepriekš saskārušies, jo mums nekad nav bijis tik daudz imigrantu. Arī Latvijā diskusijas ir visnotaļ smagas, un valdībā tādēļ pat ir izveidojusies krīze. Kā jūs plānojat tikt galā ar šiem cilvēkiem no praktiskās puses? Vai jums ir pietiekami daudz uzņemšanas centru un naudas, lai parūpētos par visiem 1105 bēgļiem?

Noteikti tiem, kuri saka, ka mums nav pieredzes un mēs nekad neko tādu neesam darījuši, ir taisnība. Tas ir pavisam jauns izaicinājums. Līdz šim pie mums ir ieradies pavisam neliels bēgļu skaits, tik tiešām mazs. Tagad situācija ir mainījusies un mums ir jākoordinē visu iesaistīto ministriju rīcība. Te es pirmām kārtām domāju Iekšlietu, Sociālo lietu un Izglītības ministriju, jo runa ir arī par bērniem. Pašvaldības arī var būt aktīvas, un dažas no tām jau ir piedāvājušas uzņemt zināmu cilvēku skaitu. Arī kristīgā baznīca diezgan aktīvi piedāvā savu palīdzību. Tādēļ mums būtu jāizmanto visi resursi, kas mums ir, apzinoties, ka tas ir jauns izaicinājums.

Un, ja jūs man prasāt, vai mēs esam gatavi, es varu tikai pateikt: mums ir jābūt gataviem! Tas ir izaicinājums un neviens nav solījis, ka tas būs viegli.

Bet mums ir jāpiedalās manis jau iepriekš minēto iemeslu dēļ.

Zviedrijas iekšlietu ministrs pirms pirmdienas sanāksmes sacīja, ka no viņu pieredzes ar liela bēgļu skaita uzņemšanu ir skaidrs, ka lielākais izaicinājums ir nevis cilvēku uzņemšana, bet gan to integrēšana sabiedrībā turpmākajos gados. Vai Lietuvai ir plāns, kā tuvākajā vai vidējā termiņā integrēt šos cilvēkus sabiedrībā? Protams, mēs nezinām, cik daudzi no viņiem patiešām paliks Baltijas valstīs. Bet tomēr, vai jums ir integrācijas plāns?

Mums ir plāns un arī pieredze, jo daži imigranti pie mums jau dzīvo un viņi ir integrējušies, bet ne asimilējušies mūsu sabiedrībā. Bet, protams, skaitļi līdz šim ir bijuši krietni mazāki, tādēļ ar to ir bijis vieglāk tikt galā. Tagad tas ir jauns izaicinājums, cits mērogs, bet mums tas ir jādara un jāizvērtē visas iespējas. Diskusijas notiek katru dienu, un arī tikko parlamentā par to ir bijušas debates. Un to galvenais secinājums, ka mums ir jāsavāc visi pieejamie resursi, lai process notiktu pēc iespējas raitāk.

Jums ir arī taisnība, ka tie ir cilvēki, nevis preces vai kāda bagāža, ko var kaut kur piereģistrēt, nolikt un tur tā arī paliks. Jūs minējāt Zviedriju, kur ir krietni dāsnāka sociālo pabalstu sistēma. Var minēt arī Vāciju, kur visi vēlas nokļūt, atsakoties palikt pat Austrijā vai Ungārijā. Ir skaidrs, ka viņi nebūt nesteidzas uz Latviju vai Lietuvu, un es nezinu, vai viņi te paliks. Bet mums tik un tā ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai nodrošinātu cilvēkus ar visu nepieciešamo vismaz šī procesa sākumā. Un tad mēs redzēsim, kas notiks tālāk. Es nezinu, vai viņi te paliks. To ir grūti pateikt.

Pastāv arī jautājums par to, cik labi mēs koordinējam savu pozīciju. Mēs redzam, ka no vienas puses, Čehija, Polija, Ungārija un Slovākija, kas veido tā dēvēto Višegradas grupu, pārstāv vienotu pozīciju. No otras puses ir Vācija, Francija, Zviedrija un to atbalstošās Itālija un Grieķija. Baltijas valstis valstis nav tik vienotas un īsti nav ne tur, ne šur, vismaz noteikti, ja mēs runājam par Latviju.

Reizēm būt ne šur, ne tur nav ne maz tik slikti. Kā jau minēju, mums ir gan jāizrāda solidaritāte, gan jābūt piesardzīgiem pret tādām idejām kā pastāvīgais bēgļu pārvietošanas mehānisms. Es domāju, ka mums būtu jākonsultējas un pēc iespējas jāmeklē kopīgie risinājumi. Bet radikālie un negatīvie risinājumi pārāk nepalīdz. Un, godīgi runājot, es te varu piebilst savu personīgo viedokli. Mēs atceramies, kad bijušais ASV aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds sadalīja Eiropu jaunajā un vecajā, kas toreiz daudzus aizvainoja. Un tagad mēs ar savām rokām darām to pašu, mēs sadalām Eiropu, kas nebūt nepalīdz.

Mums nebūtu sevi jādēvē par kaut kādām jaunām Eiropas valstīm, kas nesaprot izaicinājumus un kopējās prioritātes.

Es nedomāju, ka tāda rīcība veicina mūsu kopējo līdzāspastāvēšanu un dzīvi. To tiešām ir svarīgi uzsvērt. Mums ir jāmeklē kopējie risinājumi un jāizvairās no radikāliem paziņojumiem un ultimātiem, kas nebūt nav efektīvi.

Un, protams, ka man jums ir jāvaicā par jaunākajiem notikumiem ar Šengenas zonu. Tas, ka tik daudzi no mums var ceļot pa Eiropu bez robežkontroles, tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Eiropas Savienības sasniegumiem. Bet tagad mēs redzam, ka vispirms Vācija ir uz laiku atjaunosi robežkontroli ar Austriju. Tad Austrija ir piesaistījusi armiju, lai veiktu robežkontroli uz Ungārijas robežas. Arī Ungārija ir uzbūvējusi žogu, kaut arī uz ārējās Šengenas robežas. Nīderlande runā par kontroles pastiprināšanu. Un pat Zviedrija un Somija plāno daļēji atjaunot robežkontroli, jo Somijai nepatīk, ka Zviedrijas dzelzceļa uzņēmums nepārbauda bēgļu dokumentus, tādēļ viņi var nokļūt Somijā. Daži to dēvē par milzīgu krīzi un saka, ka tās esot Šengenas pēdējās dienas. Kā jūs to vērtējat?

Es negribētu pārlieku dramatizēt situāciju. Tas noteikti ir izaicinājums un iespēja vēlreiz izsvērt mūsu rīcību, kā arī saprast, cik veiksmīgi mēs spējam atrisināt šos jautājumus. Tā patiešām ir krīze. Šengenas sistēma ļauj izmantot dažādus pasākumus šādās situācijās, kas ik pa laikam arī tiek pielietotas. Tas ir noticis gan futbola čempionātu, gan samitu, gan citu lielo pasākumu laikā un tas ir normāli. Vācija ir sacījusi, ka arī šoreiz tas ir pagaidu pasākums. Es tiešām ceru, ka tas neizraisīs ķēdes reakciju un neiznīcinās to, ko mēs visi esam sasnieguši. Šengena ir mūsu kopējais sasniegums, jo pārvietošanās brīvība Eiropā ir ļoti nozīmīga gan privātpersonām, gan uzņēmējdarbībā, gan kultūrā un citās jomās. Tādēļ es ticu un ceru, ka mēs neiznīcināsim to, ko esam sasnieguši. Bet tādēļ mums ir sev jāatgādina, ka mums ir atbilstoši jārīkojas, lai mūsu ārējās robežas būtu drošas. Tas skar arī patvēruma meklētāju uzņemšanas centru darba uzlabošanu. Tādēļ mums būtu jāiegulda visa enerģija šajos jautājumos, nevis jāiznīcina tas, kas tika tik rūpīgi uzcelts, lai gan situācija ir patiešām dramatiska.