Kairišs par «Pilsēta pie upes»: Latgaliešu valoda atver filmu, lai tā ir draiska

Rīta intervija

Pavisam drīz ceļu pie skatītājiem sāks Viestura Kairiša jaunā spēlfilma, vēsturiskā attiecību drāma „Pilsēta pie upes”. Tā balstās Gunara Janovska romānā ar tādu pašu nosaukumu. Darbības laiks ir pagājušā gadsimta 30.-40. gadi, kad viena otru nomaina dažādas politiskās varas. Ulmaņlaikiem seko padomju okupācija, tad nacistu režīms, šajā laikā notiek arī deportācijas un holokausts.

Filmas režisors Viesturs Kairišs intervijā Latvijas Radio atzīst, ka neskatoties uz dramatisko vēsturisko situāciju, filmai būs gaiša un dzīvi apliecinoša intonācija. Galvenajās lomās tajā redzēsim Dāvi Suharevski, Agnesi Cīruli, Gundaru Āboliņu un čehu aktrisi Brigitu Cmuntovu.

Filma uzņemta Latgalē un arī latgaliešu valodā, tāpēc tās pirmizrāde vispirms būs Krāslavā un pēc tam tikai Rīgā un citviet Latvijā.

Priecējoši, ka gads iesāksies ar daudzu ļoti gaidītu kino notikumu – spēlfilmas „Piļsāta pi upis” pirmizrādi. Kādēļ Jums svarīgi bija filmu uzņemt latgaliešu valodā?

Šis mākslas darbs veidojās kopainā. Es gribu uzsvērt, ka upe Daugava - tieši kā upe - viskrāšņākā ir Latgalē, sākot no Krustpils. Uz leju tā jau ir tāda hidroelektrostaciju kaskāde, un mēs to upi nemaz tā neredzam. Tāda īsta Daugava ir saglabājusies tikai Latgalē. Un, tā kā scenārijā upe nav minēta vārdā, bet mēs saprotam, ka mums Latvijā tāda liela un plata upe ir tikai viena, mēs sapratām, ka mums ir jāfilmē Latgalē.

Tā kā es pats esmu latgalietis un liels latgaliešu kultūras un valodas fans, man arī tas likās vienkārši dabiski.

Un ir vēl viens fakts, kas man pat visvairāk patīk – tas ir ļoti radoši. Tādējādi filma kļūst tāda neformālāka, ne tik stīva. Latgaliešu valoda atver to filmu, lai tā ir draiska, jautra.

Tā kā valoda savā ziņā rada arī filmas atmosfēru…

Valodai ir ļoti liela ietekme uz mentalitāti. Es kā latgalietis, kaut arī Rīgā dzimis latgalietis, ļoti bieži uzturoties latviešu vai baltiešu (kā mēs Latgalē sakām) sabiedrībā, vienmēr iekuļos kaut kādos podos.

Es to jūtu, ka Latgale, latgaliešu valoda manu mentalitāti ir ļoti ietekmējusi.

Ja mēs salīdzinām valodas, tad es uzskatu, ka latviešu literārā valoda plūst kā lēna, līgana upe, tajā tu lēni vari formulēt domu, ļoti skaisti, pareizi, dzejiski.

Salīdzinoši latgaliešu valoda ir kā čalojošs strauts, nesakārtots, kas raujas un burbuļo. Tas veido citu mentalitāti.

Ja pārnovadā paprasīsi kādam pa ceļu ejošam cilvēkam: „Kur ir upe?”. Viņš teiks: „Ejiet taisni, tad pa labi, tad pa kreisi”. Un tamlīdzīgi. Ja Latgalē to pašu paprasīsi: „A deļ kam tev upe? A kū tu tur dareisi? Nū kurienes tu?”. Neviens pa tiešo nekad neatbildēs. Nu tā ir.

Un man liekas, tā ir ārkārtīga vērtība Latvijai, ka mums ir vēsturiski izveidojusies paralēli latviešu literārajai valodai latgaliešu valoda. Tā ir tāda vērtība!

Mēs par to varbūt nemaz neaizdomājamies, mums ilgi bija tāda aizdomīga politika pret latgaliešiem, mēs gribējām viņus pārtaisīt par latviešiem. Par pareizajiem latviešiem, jo latgalieši bija tādi nepareizie. Un tā ir manā skatījumā liela kļūda, kaut arī jaunai nācijai varbūt piedodama. Bet es to apzinos kā milzu vērtību, un cīnīšos, lai tas tā arī paliktu, cik no manis tas būs atkarīgs.

Bet kā aktieriem veicās ar latgaliešu valodu, jo es skatos – daļā galveno lomu nebūt nav latgalieši?

Pārsvarā tomēr visi ir latgalieši. Izņemot dažus. Piemēram, Jozs Budraitis, kurš ir lietuvietis un leģendārs aktieris, viņam nebija grūti tās dažas frāzes latgaliski pateikt.

Par katru no aktieriem ir savs stāsts. Gundars Āboliņš atveido ebreju, viņš īsti nerunā latgaliski, tikai tā pa vārdiņam iesprauž. Agnese Cīrule, kuras varone atbrauc no pārnovada, sākotnēji viņa runā latviešu literārajā valodā, taču lēnā garā sāk runāt vietējā – latgaliešu valodā, un līdz ar to, ja viņai tur kāda kļūda, tad tas ir dabīgi. Vācietis runā vāciski, krievi runā krieviski, mazliet skan arī idišs, tai skaitā no Gundara Āboliņa mutes.

Tāds īsts valodu sajaukums?

Tieši tā, kā bija šajā mazajā Austrumeiropas pilsētiņā pie upes, kur bija liels ebreju cilvēku īpatsvars, vietējie latgalieši un vēl citas tautības. Reāls mikslis. Tā ir tāda klasika. Tā tas bija.

No viens puses, Janovska stāsts, kas ir pamatā filmai, ir gluži reālistisks. Filmā jūs esat ietvēruši laiku no 1939. līdz 1944. gadam. Bet no Janovska darba var nolasīt arī simbolisko līmeni. Cik tas ir svarīgs filmā?

Katrā ziņā tā ir pasaules metafora. Šī mazā pilsētiņa pie upes – tā ir tikpat labi Rīga, tā ir tikpat labi Ņujorka, tā ir mazās civilizācijas kosmosa metafora, tikai šoreiz izstāstīta caur provinces pilsētiņas iedzīvotāju acīm.

Tāda aizkustinoša vienkāršu cilvēku dzīve. Bez varoņiem. Un man ir ārkārtīgi dārga šāda dzīve.

Jo caur šo it kā vienkāršo cilvēku dzīvi var ļoti dziļi izstāstīt par vēsturi, par šo ārprātu, kas īstenībā notika šajos piecos gados, kas nāca pār Latviju, pēc tam arī turpinājās un zināmā mērā turpinās līdz pat šodienai. Taču šie bija vistraģiskākie gadi. Un kas tik tur nenotika! Viena vara, otra vara, un visas rausta uz savu pusi, un tas nabaga latvietis jau vairs nesaprot, kur skriet, ko grābt, viņa svarīgākais uzdevums ir vienkārši izdzīvot. Un par to arī ir šis stāsts – par šo „maļaru”, par šo mālderi Ansi, kurš vienkārši pārkrāso zīmes, kā nu viņam kurš režīms liek.

Jūs ik pa laikam sociālajos tīklos aicinājāt cilvēkus piedalīties masu skatos, īpaši Latgales cilvēkus. Kāda bija atsaucība, un vai tas nozīmē, ka filmā būs vērienīgi, cilvēkiem piepildīti masu skati?

Ainu bija pietiekami daudz, un cilvēku aprite bija pietiekami liela. Tāpēc mēs visu laiku arī aicinājām. Pirmkārt, man latgalieši vienkārši patīk, ar viņiem vienmēr var parunāt, es arī šos cilvēkus ļoti mīlu, es starp viņiem esmu uzaudzis. Viņi ir veidojuši manu pasauli. Un veidojuši arī mani kā režisoru.

Ja es jums pastāstītu par Zūsenu ģerevņas visiem jaukajiem iedzīvotājiem… visiem traktoristiem, visiem iedzērājiem. Tā ir vieta, kur es režiju vispār esmu pa īstam mācījies, ne jau tik daudz skolās. Vērojot, kā šie cilvēki rīkojās, cik viņi bija neprātīgi, neprognozējami, vitāli, psiholoģiski neizskaidrojami, nesaprotami.

Es joprojām atceros Borboļu Pīteru, kuram bija kādi 70 gadi, viena koka kāja, bet viņš, iebraucot ar zirgu jebkurā pagalmā, visām sievietēm, sākot ar manu vecomāti un beidzot ar četrpadsmitgadīgām, teica: „Dūd ciču paraudzeit!”. Un visām grābās krūtīs.

Tur bija pilns ar šādiem fantastiskiem raksturiem, un es domāju, ka tā ir mana vislielākā režijas un cilvēku pazīšanas skola.

Runājot par filmas sižetu. Skaidrs, ka es tajā laikā neesmu dzīvojis, bet vēsture, jo īpaši Otrā pasaules kara vēsture, ir viens no maniem lieliem intereses objektiem.

Ne jau tikai tāpēc, ka es interesējos par abstraktu vēsturi, bet arī tāpēc, ka es interesējos par šodienu un Latvijas nākotni. Un tur es visvairāk saskatu tās visas kontroversiālās tēmas. Es domāju, ka šī filma ir ļoti kontroversiāla. Tā ir gan par latgaliešiem, gan par sadarbību ar čeku, gan par sadarbību ar nacistiem, par piedalīšanos holokaustā, par leģionāriem.

Par to, ka mums jau faktiski nebija nekādas izvēles, mūs katrs raustīja uz savu pusi. Es cenšos to visu apskatīt, jo izskaidrot es to tāpat nevaru. Bet tur ir daudz tēmu, ko Latvijas mūsdienu cilvēki labprāt paslauka zem paklāja vai diezgan negodīgi interpretē.

Lai par nopietnām un traģiskām lietām, bet kā liecina vismaz treileris – filma nebūs pārnopietna, drīzāk tāda burbuļojoša, jestra – kā Jūs sākumā minējāt. Jā, kāda tad ir filmas atmosfēra?

Iepriekšējā mana filma bija „Melānijas hronika”. Es atkal pieķēros šim Otrā pasaules kara posmam, un sapratu, ka es nekādā gadījumā negribu atkārtoties.

Tāpēc komēdija ir viens no tādiem žanriskiem atslēgas vārdiem, kā vispār skatīties uz šo traģisko laiku.

Īstenībā tādējādi traģiskais nekļūst mazāk traģisks, bet gluži pretēji – varbūt tu vēl lielākā mērā sajūti to traģismu. Un humoram šīs filmas izpratnē nav cita vārda kā – cilvēcība. Tas cilvēciskais ir tas humors. Ka tu jūti līdzi tam varonim kā cilvēkam.